atskatoties uz pagājušo

Nu jau pāris nedēļas nodzīvotas 2012. gadā, kas man ir iesācies ar atpūtu, kopā būšanu, pārdomām, ieraudzīšanu, pateicību, pieņemšanu un tuvināšanos. Ar pilnu pārliecību es varu apgalvot: šis būs labs gads!

Gada nogalē blogos un publiskos profilos cits aiz cita parādījās ieraksti par iepriekšējā gada notikumu apkopojumu un Jaunā gada apņemšanos. Man tad negribējās rakstīt tāpēc vien, ka tā pieņemts. Patiesībā aizvien biežāk man gribas paklusēt, ne runāt, īpaši virtuālajā vidē. Ne tādēļ, ka nebūtu viedokļa — lielākoties tā vienkārši šķiet sava ego bezjēdzīga apliecināšana un savas enerģijas izšķiešana nebūtiskām lietām. Vairs neatceros autoru, bet prātā aizķērās doma: pirms strīdies, pajautā sev: kāpēc Tu vēlies dominēt?

Vakar, meklējot vienu Lapsas cepumu recepti (iesaku, ļoti garšīgi!), nokļuvu mājsaimnieču portālā, kur viņas katra centās pierādīt, ka ir viszinošākā, un nolika to sievieti līdz ar zemi. Vienai, lūk, nepatīk viņas zobi, citai runasveids, vēl citai receptes liekoties nejēdzīgas. Jūtu viņām līdzi. Nez, vai laimīgi cilvēki tā varētu izteikties.

Atskatoties uz aizgājušo gadu, jāatzīst, ka tas ir bijis notikumiem pārpilns gan materiālā, gan nemateriālajā plānā. Nemaz neticas, ka ir pagājis tikai viens gads. Par materiālajiem notikumiem nestāstīšu — tie, kas mani pazīst, šo to zina, kas nepazīst, tiem šī informācija ir lieka. Pastāstīšu par notikumiem un pārvērtībām nemateriālajā plānā, kas galu galā ir vissvarīgākie — par to, ko pagājušā gada laikā sapratu, ieraudzīju, iemācījos…

Pagājušais gads man sākās arī ar garīgas prakses meklējumiem un dažādu viltus sludinātāju satikšanu/atpazīšanu. Vissvarīgāk ir uzticēties savām pirmajām sajūtām – tās vienmēr ir pareizas. Pēc tam pie darba ķeras prāts, un viņam gan ticēt nevar. Viena no galvenajām atziņām šajā jomā: vislabākie meli ir meli, kuros 95% ir patiesība. Tomēr, kā saka, Sātans slēpjas sīkumos, un sīkumi vienmēr nodod. Turklāt cilvēki, arī tie, kas uzdodas par viediem, vienmēr visu pasaka par sevi, par savu uzdevumu un to, kuru pusi viņi pārstāv. Vajag tikai uzmanīgi klausīties.

Sapratu, ka patiesības meklējumos nevar tā mētāties no viena skolotāja pie otra, no vienas grāmatas pie otras. Kaut kur tas „miets” ir jāiedzen, pie kā „piesieties”, lai nepazustu. Un īstā informācija vienmēr tiek dota īstajā laikā un vietā. Bet jebkādai informācijai ir nulles vērtība, ja to praktiski neizmanto ikdienā, tikai, izejot pats visam cauri,  šī tukšā informācija kļūst par zināšanām un iegūst vērtību.

Guvu arī pamatīgāku izpratni, ka patiešām vienmēr darbojas spoguļa likums un ka ikkatru situāciju (arī nepatīkamu) savā dzīvē izraisu tikai un vienīgi es pati.

Tad nāca apjausma, ka tas, ko cilvēki dēvē par iemīlēšanos, parasti nav nekas cits kā vienkārši atkarība, kur kārtējās devas kavēšanās nogalina, un tās saņemšana – paceļ debesīs. Nelaimīgi mīlestībā ir tikai tie, kas ar attiecību palīdzību vēlas ko iegūt. Tam nav nekāda sakara ar patiesu, nesavtīgu mīlestību, kas vienmēr ir laimīga un patīkamas izjūtas dodoša. Tomēr šāda iemīlēšanās ir svarīga, lai savestu kopā īstos cilvēkus, tos, kam jāsniedz kārtējā mācībstunda.

Savas pārdomas par sievietes un vīrieša attiecībām esmu apkopojusi te un te.

Domājot par savām atkarībām, pirmais noteikti nāk prātā šopings un drēbes. Varbūt nedaudz mazākā un apdomīgākā mērā nekā agrāk, tomēr joprojām pērku diezgan regulāri un daudz. Ja, uzvelkot mugurā, apģērbs izskatās labi, es reti kad spēju atturēties un aizliegt sev prieku to iegādāties. Īpaši jau labus apavus. Zinu, mīlestības trūkumu pret sevi mēs kompensējam ar lupatām. Un neliels progress ir, kā jau teicu, daudz biežāk pajautāju sev: vai man to patiešām vajag? Visbiežāk atbilde ir “nē”.

Otra mana atkarība ir kapučīno. Smieklīgi, bet nevaru bez nelielas, skaisti noformētas kofeīna devas ar biezām putām, kanēli un… kūku, kas priecē gan manu degunu, gan acis, gan garšas kārpiņas.

Liels izaicinājums man bija cīņa ar nekārtību. Manas izjūtas mainījās no dusmām un ultimātiem uz mērenu pofigismu un pagurumu, kad vienkārši nolaidās rokas un gaidīju, kad cilvēki paši sapratīs, ka ir jāsakārto sava vide (veltīgi gaidīju), cenšanos iedvesmot, rādot piemēru, un visbeidzot pat ar pašas vides nomaiņu. Uzlabojumi ir, bet nelieli. Pie šā punkta es nevaru pievilkt ķeksīti, sak, padarīts, saprasts, kārtībā. Vienīgais, ko es saprotu, ir tas, ka, kamēr cilvēkā pašā valda haoss, tikmēr nav, ko gaidīt, ka viņš sakārtos lietas ap sevi. Ar piemēru vari iedvesmot, bet tikai epizodiski, ilglaicīgi tas nefunkcionē. Tomēr, protams, es nevilcinoties izvēlos savu ģimeni ar visiem tās nekārtīgajiem ieradumiem, nevis dzīvi vienatnē un sterilā mājā. Salīdzinoši tie tomēr ir tīrie dzīves sīkumi, lai arī dažreiz  ļoti traucējoši…

Vēl viens nepabeigts darbiņš man saistās ar prāta apvaldīšanu. Es saprotu, ka prāts nav nekas cits kā rīks, kuram esam atļāvuši nevis kalpot mums, bet iegūt varu pār mums. Prāts ir tikai konstruktors, kurš izmakšķerē no milzīgās domu upes dažādas domas un sakombinē kopā fantastiski sarežģītās konstrukcijās, kurās mēs paši pēc tam apmaldāmies. Un šīs prāta konstrukcijas mums beigu beigās liedz pieeju tīrajai apziņai, kurā ir zināšanas par visu un visiem.
Viens veids, kā apturēt nebeidzamo domu straumi, ir domās sākt kaut ko zīmēt – puķītes, jūru, koku, vienalga ko. Iedomāties, kā velc ziedlapiņu pēc ziedlapiņas, lapiņu pēc lapiņas. Sava veida meditācija. Tomēr tas darbojas tikai tik ilgi, kamēr to iztēlojies. Apvaldīt prātu uz ilgāku laiku vēl neesmu iemācījusies.

Šogad es atklāju socioniku, kas man ļāva labāk izprast apkārtējos un iejūtīgāk attiekties gan pret saviem, gan citu trūkumiem.

Par atklājumiem runājot, nevaru nepieminēt, ka šogad es atklāju arī kustības prieku. Bez sacensības, bez adrenalīna, vienkārši prieku par savu ķermeni, tā spēju izpildīt arvien grūtākus vingrinājumus, mīt arvien vairāk kilometru un arvien ātrāk. Pierunāta pamēģināju piedalīties arī mačos, un secinājums ir viens – man to nevajag. Adrenalīns manī rada tik nepatīkamas sajūtas, ka acumirklī zūd viss prieks par pašu procesu. Turklāt, lai cik dīvaini nebūtu, nesen nepatīkami sajutos pat, spēlējot tādu vienkāršu spēli kā kartupeļi. Nu to, kur jāšauj kuģi.

Pavisam noteikti, viena no svarīgākajām šā gada mācībām ir par vainas apziņu, ko man joprojām atgādina rētas uz ceļgaliem. Turklāt zīmīgi, ka, kopš apguvu šo mācību, mani vainas apziņa vairs nav piemeklējusi.  Turklāt man ļoti palīdzēja un atmiņā aizķērās manas mīļās Epifānijas teiktais: “Mēs katrā situācijā izdarām labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi (ko ļauj mūsu pieredze, zināšanas, attīstības līmenis utt.)”.

Vēl svarīga atziņa, par kuru gan līdz šim neesmu uzrakstījusi, bija par skaudību. Es nespēju saprast savas ļoti pretrunīgās izjūtas pret drauga meitu, līdz atskārtu, ka pie visa vainīga ir mana skaudība. Vai zināt, uz ko? Uz viņas brīvo laiku, bezrūpību, jo viņa var tikties ar draugiem, tusēt apkārt, gulēt līdz vēlai pēcpusdienai, bet darba dēļ ir man ir pusgulētas naktis, mūžīgs miega bads un enerģijas trūkums. Tas sāka izpausties diezgan asā reakcijā uz viņas kārtējo ballīti vai kārtējo vēlo rītu. Un arī šoreiz, tiklīdz šo negatīvu saskatīju, viņš, agonijā noraustījās, un pazuda. Un man laika kļuva vairāk.

Jau vairāk kā gadu esmu veģetāriete. Un par to jūtos ļoti labi. Vasarā apzinājos, ka turklāt vēlos dzīvot mājā, sajust saikni ar zemi, kokiem, ka vēlos iespēju stādīt puķes un tomātus un gulēt zālē savā dārzā. Septembrī mēs pārvācāmies un tagad mācamies draudzēties ar savu māju. Arī interesants process, nemaz ne tik vienkāršs, kā biju iedomājusies! Teiksim, pagaidām man neko neizdodas sarunāt ar kurmjiem. Un nesen, guvām mācību, ka sava māja ir jāaizsargā.

Par vienu esmu stingri pārliecināta – dzīve ir tik interesanta! Joprojām ķeru kaifu katru reizi, kad izdodas savai pasaules izpratnes puzlei pievienot jaunu gabaliņu. Un esmu pamanījusi, ka šogad gabaliņi veicīgi cits pēc cita atrod savas īstās vietas. Pēc tam ir tāds izbrīns: nu kā es agrāk to neredzēju? Bet tā jau ir, ka visgrūtāk ir ieraudzīt tieši pašas acīmredzamākās lietas.