“ledomājies, ka ik cilvēkā mājo liels briljants, gandrīz plaukstas lielumā. Briljantam ir neskaitāmas šķautnes, bet tas ir netīrs un nokvēpis. Dvēseles uzdevums ir attīrīt katru šķautni, līdz dārgakmens iezaigojas visās varavīksnes krāsās.
Redzi, dažiem izdevies attīrīt vairākas šķautnes, tādēļ tie mirdz spožāk. Citiem savukārt izdevies nospodrināt tikai dažas no šķautnēm, tādēļ gaisma atstarojas blāvāk. Tomēr katrā dvēselē zem šiem kvēpiem slēpjas zaigojošs dimants ar tūkstoš mirdzošām šķautnēm. Dārgakmens ir nevainojams, tam nav nekādu trūkumu. Atšķirības starp cilvēkiem veido notīrītās šķautnes, tomēr paši dimanti ir vienādi un katrs ir nevainojams.
Kad dimanta šķautnes ir attīrītas un zaigo gaismas spektra spožumā, tas atgriežas pie sava pirmavota – tīrās enerģijas. Gaisma nekur nezūd. Tas ir pretējs process dimanta slīpēšanai, vairs nav nekāda spiediena. Tīrā enerģija pastāv gaismu varavīksnē, un šai gaismai piemīt saprāts un zināšana. Un visi dimanti ir nevainojami.”
(Braiens L. Veiss, “Viņpus laika, kur nemirstība”)

Paldies, par šo, burvīgo citātu!
Tā jau ir, ka dzīve ir viens liels darbs un šī dimanta slīpēšana. Vēl tikai gribēju “piemetināt” par veidu kā slīpēt šo dimantu.
Kā Tev liekas, ja ar mērķi grib vecumdienās mirdzēt, vai jābūt jaunam un trakam, lai būtu vecs un vieds, ka jādzīvo pēc maksimuma (ne maksimālā), jādara visas muļķības, lai dabūtu mācības vai tomēr jābūt labam, harmoniskam un visas mācības pašas atnāks?
es par to jaunumu un trakumu, jo pieredzei tikai tad ir kāda vērtība, kad tā gūta uz savas ādas. Manuprāt
Bet nedomāju, ka mācības ir kaut kā īpaši jāmeklē – tās pašas atnāks un tieši tās, kas būs vajadzīgas Tev!
Nez vai te ir atbilde, mana mīļā vecmāmiņa droši vien teitku tā:
“Myuzhu dzeivoj, myuzhu muoceis, par duroku nūmiersi!” (nepretendēju uz pareizrakstību, bet latgaliski izklausās dikti labi)!
Izcils vecmāmiņas citāts!!!