spoguļojos

kaut kur pa ceļam

Katru gadu man tieši gada beigās “uzkrīt” visvairāk darba tā, ka Ziemsvētku vakarā mana vienīgā doma ir: “Gulēt!” Šogad es biju apņēmusies beidzot piebremzēt savu skrējienu, izbrīvēt laiku atpūtai un bez steigas gatavoties svētkiem tā, lai no tiem patiesi spētu gūt prieku.

Ha! Darbi tik tiešām krietni sabremzējās, tikai ne tā, kā es to biju iedomājusies. Tā vietā lai zīmētu apsveikuma kartītes, plānotu svētku vakara ēdienkarti un meditētu, es nu jau nedēļu blandos pa Eiropu, cenšoties mašīnā kaut ko patulkot un pa vidam tēlojot sekretāri savam vīrietim – atbildu uz skype saraksti, īsziņām un epastiem laikā, kad traucamies pa autobāni biedējošā ātrumā. Tas viss tāpēc, lai neatkārtotos pagājušie Ziemassvētki, kurus sagaidījām lidostā: es Rīgas, viņš – Berlīnes. Negaidīti uzkritušais sniegs bija paralizējis lielas daļas Eiropas lidostu darbu. Kad viņš šoreiz teica: “Brauc līdzi!”, es ilgi nedomāju. Turklāt kaut kur aizbraukt kopīgi – tie man vienmēr ir svētki.

Visticamāk, ka gada pēdējās dienas mums aizritēs trakā steigā un Ziemassvētku vakarā man atkal gribēsies gulēt, tomēr šo visu es vispār rakstu ne tāpēc, lai palielītos vai pasūdzētos, bet tāpēc, lai pateiktu, ka tas ir viens no maniem pēdējā laika pareizākajiem lēmumiem. Līdz šim Jāņa Vācijas braucienu scenārijs vienmēr ir bijis līdzīgs: viņš prom, sazvanāmies tikai vakaros, pārsvarā tiek pārrunāti svarīgāki jautājumi, bērni viņam vispār izvairās zvanīt, jo viņš vienmēr ir pārāk nervozs un atbild asi. Es tikmēr ierokos savos tulkojumos tā, ka pat ilgoties neatliek laika.

Šoreiz mēs smejamies, jokojamies, dēls viņam zvana katru dienu, arī sarežģījumu viņam ir krietni mazāk. Un man gribētos domāt, ka viens no iemesliem, kāpēc viss norit gludāk un mierīgāk, ir tas, ka viņam ir mans atbalsts šeit. Arī praktisks, bet galvenokārt jau emocionāls. Un ir kāds, kas novērš domas, neļaujot prātam sabūvēt debesskrāpjus un modelēt nevēlamus scenārijus, jo, kā zināms, tieši tas ir vislielākais šķērslis, lai viss noritētu, kā nodomāts. Jā, man tas nozīmēs mazāk naudas nākammēnes, bet tas man pašlaik šķiet mazsvarīgi. Gan jau man tāpat būs tik, cik vajadzīgs!

Ko es gribu teikt? Meitenes, sievietes, sievas, draudzenes – atbalstiet savus vīriešus, jo tieši no Jums ir atkarīgs, kā Jūsu vīrietim veiksies. Šī laikam ir pirmā reize, kad es novēroju sava atbalsta praktisko rezultātu, bet ceru, ka ne pēdējā!

Ja Jūsu vīrietim sāk neveikties, ja Jums vairs nepatīk, kā viņš izturās pret Jums, ja Jums šķiet, ka viņam ir nolaidušās rokas, ka viņš nemaz necenšas un padodas grūtībām… mīliet viņu, mīliet viņu vēl stiprāk, paceliet viņu savās domās uz pjedestāla, atrodiet īpašības, ko viņā apbrīnot, tikai neejiet meklēt citu, tā ir maldīga ilūzija, ka Jūs varat atrast ko labāku, nē, no sevis neaizbēgt! Dieva dēļ, nestādiet savas intereses augstāk par sava vīrtieša interesēm, un ar Jums viss būs labi!

Ja vīrietis izdara kaut ko, kas Jums sāp vai aizvaino, pirms aizcērtiet durvis no otras puses, paskatieties sevī: kas Jūsos ir tas, kādēļ viņš šādi rīkojās. Sākumā man to bija grūti pieņemt un pierast pie tā, bet es Jums galvoju, iemeslu vienmēr var atrast sevī. Neaizmirstiet, ka pasaule Jums apkārt ir tikai Jūsu patiesā “es” spogulis!