“Avatārs”

Kāpēc es izvēlējos rakstīt par filmu, kuru diez vai kāds vēl nav redzējis un kuru pati vakar noskatījos ceturto reizi? Nesen man kāda paziņa jautāja, kas tur īpašs tai „Avatārā” – tā tak esot kopija Kevina Kostnera filmai „Dejas ar vilkiem”! Tā kā es uzskatu „Avatāru” par izcilu filmu, mani, protams, izbrīnīja, ka tas viss jau reiz ir parādīts, turklāt pirms 20 gadiem, tāpēc pie pirmās izdevības filmu noskatījos. Tā, pateicoties viņai, es atklāju vēl vienu lielisku, patiesi sirsnīgu skatāmgabalu. Tomēr nē, lai gan šīm abām filmām ir līdzīgas sižeta līnijas, „Avatārs” ir kas vairāk. Tieši par to arī šajā ierakstā, bet, tā kā visi šo filmu droši vien ir redzējuši, sižetu neatstāstīšu.

Manuprāt, pats interesantākais „Avatārā” nav vis „revolucionārā”, „elpu aizraujošā” un citiem epitetiem apzīmētā grafika, kas, protams, tiešām aizrauj elpu un ļauj noticēt, ka Pandora pastāv, bet gan filmas daudzslāņainība – katru reizi es tajā atklāju ko jaunu.

Dažs filmā saskata tikai pamatslāni un no kino aizies neapmierināts, jo kaut kas līdzīgs patiešām jau ir redzēts, proti, iezemiešu iekarošana un viņu kultūras iznīcināšana, lai uzspiestu viņiem savas „vērtības” — medicīnu, izglītību, ceļus utt…. Galvenais varonis, kas sākotnēji cīnās pret vietējiem, iepazīstot viņus, saprot, ka viņi ir daudz patiesāki nekā viņa paša tauta. Un, protams, tam pa vidu mīlestība. Ja skatāmies caur šādu prizmu, tad jā, var teikt, ka stāsts ir par to pašu, par ko „Dejās ar vilkiem”. Turklāt interesanti, ka abās filmās ir uzsvērta bezbailība kā tikums. Atšķirība ir vienīgi tajā, ka navī ciltis apvienojās kopīgā cīņā pret cilvēkiem, pierādot vienotības lielo spēku, bet indiāņi… nu, Jūs jau zināt….

Filmā var atrast arī atsauci uz ASV propagandu un politiku Tuvajos Austrumos, tikai šoreiz naftas vietā ir mistiskais iezis. „That’s how it’s done. When people are sitting on shit you want, you make them your enemy. Then you’re justified in taking it.”

Cits saskatīs līdzību ar datorspēli „Second life”. Neesmu to spēlējusi, bet lasīju, ka šajā datorspēlē jebkurš var izveidot sev „avatāru” un invalīds kļūt par supervaroni un kautrīga, pumpaina pusaudze – par skaistuma karalieni. Šī virtuālā pasaule kļūst par atkarību un sevī ievelk tā, ka cilvēki tajā pavada neskaitāmas stundas, faktiski pārceļas uz savu sapņu pasauli, šajā pasaulē apmierinot tikai fiziskā ķermeņa pamatvajadzības.

Zināma saikne „Avatāram” ir ar hinduismu, jo tieši hinduismā ar avatāru apzīmē dievības iemiesojumu uz Zemes, ko apstiprina arī navi ķermeņu zilā krāsa. Džeimsa avatāra izredzētā statusu apliecina arī Dvēseļu koka svētās sēklas, kas nolaižas pār viņu, tādējādi parādot Naitiri zīmi, ka šī būtne ir īpaša.

Vēl cita filmas šķautne, protams, ir dabas tēma – uz Zemes resursi jau ir izsmelti un viss zaļais iznīcināts, un tagad cilvēki savas alkatības dzīti to pašu cenšas izdarīt arī Pandorā.

Tomēr Kamerons ir ļoti centies uzskatāmi parādīt kaut ko, kam cilvēki parasti nepievērš uzmanību, bet ko es tomēr gribu īpaši uzsvērt: uz Pandoras viss dzīvais – cilvēki, dzīvnieki, putni, katrs koks un katrs zāles stiebriņš – veido vienotu, enerģijas caurstrāvotu informācijas tīklu, kas sevī glabā zināšanas par visu, kas ir bijis. Šo tīklu navi godā kā dievību Eivu jeb Lielo Māti, ko veido visas dzīvās būtnes. Ikviens navi ar savām bizēm var pieslēgties šim tīklam un „lejupielādēt” vai „augšupielādēt” vajadzīgos datus vai atmiņas. Zaudēt saikni ar šo tīklu nozīmē to pašu, ko nāve. Eiva nevar būt kāda pusē, tā ir objektīva un saglabā līdzsvaru dabā. Piedzimstot navi uz laiku saņem enerģiju no Eivas, kas vēlāk ir jāatdod atpakaļ. Turklāt zīmīgi, ka apglabājot navi novieto embrija pozā.

Navi bizes kalpo kā īpašas saiknes, ar kurām viņi pieslēdzas arī saviem zirgiem un ikrainiem, lai izjustu viņus, viņu elpu, sirdspukstus un muskuļu spēku, kā arī savienojas paši dzimumakta laikā. Saskaņa ar dabu ir tik cieša, ka navi pateicas ikvienam ziedam par nektāru vai nogalinātam dzīvniekam par to, ka viņš atdod savu miesu viņu iztikai. Nekas netiek nogalināts tāpat vien. Skatoties rodas apbrīna par navi patiesumu un „dziļumu”. Kas interesanti, viņu valodā nepastāv vārds „meli”, to viņi iemācās tikai no cilvēkiem. Arī sasveicinoties viņi saka „Es redzu tevi”, ar to domājot, ka saprot otru, redz viņa dvēseli.

Bet cilvēki to nesaprot. Kā saka navi, „ir grūti piepildīt trauku, kas jau ir pilns”. Un cilvēku trauki ir tik pilni, ka tad, kad zinātniece stāsta par vienoto informācijas tīklu un navi saskaņu ar dabu, Selfridžs sāk smieties: ko Tu esi sapīpējusies? Diemžēl arī sev apkārt es redzu cilvēkus, kuru trauki ir pārāk pilni, lai tur vēl varētu ko ielikt. Iespējams, arī manējais reizēm tāds ir. Bet iedomājieties, cik daudz mēs varētu iegūt, ja šad tad tomēr no tā izmestu visu lieko, kaut vai profilakses pēc – kam gan nest visu laiku to svaru līdz? Ja nu pa ceļam atradīsim ko vērtīgāku, nebūs vietas…