mazs cinītis gāž lielu vezumu

Žurnālu stendā manu uzmanību piesaistīja uz kāda žurnāla vāka uzdrukāta frāze: “Mums ir Dieva dots garīgs uzdevums – būt latviešiem”. Paņēmu, pašķirstīju, iepatikās.  Tā manās rokās nonāca žurnāls, kuram tā nosaukuma dēļ – “Mistērija” – līdz šim biju metusi līkumu. Mistērija manā iztēlē saistās ar maģiju, ekstrasensiem vai zīlniecēm tumšās istabās ar stikla bumbām. Tomēr, pāršķirstot žurnālu, izrādījās, ka tajā ir ne viens vien interesants raksts, kuru būtu vērts izlasīt.

Tā kā šodien ir mūsu valsts 93.dzimšanas diena, man gribas dalīties savās pārdomās par interviju ar latviešu dievturu garīgo vadītāju Valdi Celmu. Patiesībā daudz kas no viņa teiktā man bija atklājums, jo, lai gan mums visiem skolā ir mācītas gan dainas, gan tautas pasakas, teikas un sakāmvārdi, īsta kopaina man par to nebija izveidojusies. Jā, zināju, ka mūsu folklora māca daudzas labas lietas, bet tas bija palicis tādā virspusēju zināšanu līmenī. Pēc šīs intervijas izlasīšanas sapratu, ka garīguma meklējumos mums nevajag nedz braukt Indijas ašramiem vai pie indiāņu šamaņiem, nedz doties svētceļojumā uz Meku vai Santjago de Kompostelu – mūsu pašu Dievzemītē ir viss, kas mums vajadzīgs! Mums pašiem ir tāds pagātnes mantojums, kādu daudzas tautas varētu tikai vēlēties. Tajā pašā laikā šis raksts bija vēl viens apliecinājums manam uzskatam, ka patiesībā visas mācības runā par vienu un to pašu – tas ir kā kāpt kalnā, tikai katram no savas puses. Jāsaka gan, ka dažas no tām laika gaitā ir smagi izvarotas savtīgu mērķu vārdā (lai man piedod visi kristieši).

Latviešu dainās, tikumos un tradīcijās ietvertā dievapziņa māca tieši tos pašus garīguma principus, kuru meklējumos daudzi dzenas uz otru pasaules malu. Vairākus no tiem piemin arī Valdis Celms.

• Daba, cilvēks un Visums ir viens veselums. Latviešu folkloru caurstrāvo Visuma vienotības apziņa.
• Dievs nav ārpus mums esošs, bargs spēks, tas ir ikkatrā no mums, ikkatrā kokā un akmenī, un mēs esam līdzatbildīgi gan par savu, gan par savas tautas likteni. Cilvēks pats ir savas laimes kalējs. Mēs varam ietekmēt arī tautas likteni, ja vien nebēgam no tā. Skarbus vārdus Valdis velta tiem latviešiem, kas labākas dzīves meklējumos ir aizbēguši no Latvijas.

“Redz, kad Latvijā palikušie nodrošinās man tīkamu un ērtu dzīvi, tad atgriezīšos. Atradušies disidenti un citu pūļu rēķina! Dzīves grūtumi nekad nav tikai materiāla rakstura, tie ir uzdevumi cilvēka apziņai, viņa radošajām un tikumiskajām spējām, lai tiktu tiem pāri. [..] Tas, kurš ticis pāri dzīves grūtuma radītajai laipai pa tikumu laipu, ir pārticis – iemantojis gan dzīvesprieku, gan bagātību. Leja ir garīgs kūtrums, laiskums, muļķība, nabadzība, posts. Tas liecina par netikušu cilvēku. Mēs varam mainīt apstākļus, ja esam tikumīgi. Latvietis nenovērtē pats sevi. Mēs, latvieši, esam viena komiska tauta – sēžam uz pūralādes un vaimanājam! Latvietim visu laiku liekas, ka pārējā pasaule ir labāka.”

• Dvēsele a priori nav grēcīga, tā ir kristietības manipulācija. Dvēsele nav jāglābj, tieši otrādi – ir jākopj tikumi, lai dvēsele kļūtu skaistāka.
• Mēs neesam nolemti, mums ir dota iespēja ne tikai būt, bet arī pacelties garīgi augstākā līmenī.
• Lai dvēsele dzīves laikā attīstītos, tai ir jāpārvar grūtības.
• Jo augstākā attīstības pakāpē būsi, jo skaistāka būs balva.
• Zināšanas nav tas pats, kas gudrība. Vari daudz zināt, bet maz sajēgt.
• Dzīves jēga ir pašā dzīvošanā, nevis laimes meklēšanā.
• Latviešiem nekad nav vajadzējis starpnieku, lai sazinātos ar Dievu, ar savu sirdsapziņu, latvieši dzīvoja pastāvīgā kontaktā ar to.
• Spoguļa princips, jeb “kas iekšā, tas ārā”: 

Visi man labi ļaudis,
Kad es pate laba biju;
Visi mani ienaidnieki,
Kad es naida cēlājiņa.

Protams, sakot, ka mums tepat ir viss, kas mums vajadzīgs, es nedomāju, ka mums būtu jāsāk dzīvot tā, kā mūsu senči dzīvoja pirms simtiem gadu. Tam nav jēgas, jo mēs esam šeit un tagad. “Tam ir jāpieiet radoši, nezaudējot savu sakņu pamatu – tikumiskās vērtības.” (V.C.)  Vismaz es sajutos lepna, ka piederu latviešu tautai, un, manuprāt, tas ir tieši tas, kas mums tik ļoti pietrūkst – apzināties sevi, kas mēs esam un ko mēs varam.

“Arī bērni ciena tos vecākus, kuriem ir pašiem sava dzīve. Mēs nevaram dzīvot citu tautu dzīvi”, jo tad mēs pazaudējam pašu vērtīgāko, kas mums ir – sevi. Lai kā censtos, mēs nekļūsim ne par angļiem, ne par vāciešiem, ne par zviedriem. Viņiem mēs tik un tā vienmēr būsim imigranti. Tāpēc sev, Jums visiem un savai valstij dzimšanas dienā man gribētos novēlēt atrast sevi, būt lepniem par to un apzināties savas iespējas, jo … mazs cinītis gāž lielu vezumu!