Uzzinājusi, ka mana vīrieša dēla dzimšanas dienas svinībās mūsmājās piedalījās arī viņa māte jeb mana vīrieša bijusī sieva, mana draudzene iepleta acis un atzinās, ka viņa nespētu ko tādu izturēt. Arī puiša draugi izskatījās nedaudz izbrīnīti, redzēdami, ka mēs itin draudzīgi atvadāmies ar apskāvienu.
Patiesībā jau nekas man nebija jāiztur – viss ir jauki, un ne jau tikai ar mana vīrieša bijušo sievu vien. Viena mana bijušā puiša tagadējā sieva ir kļuvusi par manu draudzeni, bet vēl cita mana draudzene kādu laiku draudzējās ar manu pirmo mīlestību. Pirms dažām dienām iepazinos vēl ar vienu sava bijušā bijušo, kas izrādījās ļoti gudra un sirsnīga meitene. Arī ar visiem saviem vīriešiem esmu saglabājusi draudzīgas attiecības un uzskatu, ka viņi visi ir fantastiski cilvēki. Tas, ka mums nesanāca, tas neko nemaina un tādēļ mums nekas nav jādala. Tāpat kā Laima Muktupāvela, arī es “neesmu no tiem, kas stiepj līdzi čemodānu vai tos bēdu ratiņus, kas čīkstēdami grabēdami ripo. Ā – viņš man 1965.gadā tur kaut ko nodarīja… ” (no intervijas novembra “Unā”). Un kādēļ gan tas būtu jādara? Mums katram ir savs uzdevums, kādēļ kādu laiku esam bijuši kopā, un greizsirdība vai aizvainojums te ir nevietā.
Jāsaka, ka es pēc būtības neesmu greizsirdīgs cilvēks. Šķiet, ka nekad šīs jūtas neesmu izjutusi. Vairākreiz esmu mēģinājusi pārliecināt sevi, ka attiecīgajā situācijā man “jābūt” greizsirdīgai, bet tā tāda izlikšanās vien ir bijusi.
Gan vēdas, gan arī kvantu fizika saka vienu un to pašu: visi cilvēki reiz ir bijuši vienoti, un arī tagad nemaz nav nošķirti. Mēs visi esam daļa no Visuma (vienotās apziņas/Augstākā spēka/Radītāja, Dieva, utt. – sauc, kā gribi). Man patīk salīdzinājums ar cilvēka ķermeni. Iedomājieties, cik aplam būtu, ja viens pirksts apskaustu otru par to, ka tas valkā skaistu gredzenu, vai papēdis sāktu ienīst plaušas par to, ka tās atrodas tuvāk sirdij nekā viņš. Ja domā šādās līdzībās, tad daudzi strīdi uzreiz šķiet bezjēdzīga ego apliecināšana.
Un kā jūs satiekat un ieredzat savus bijušos un viņu bijušās/nākamās? Vai Jums ir izdevies izveidot miermīlīgas attiecības, vai varbūt Jums šķiet, ka tas nav pareizi?
Bilde atrasta te.
Valērijs Siņeļņikovs visus notikumus iedala patīkamajos, kurus varam vienkārši izbaudīt, un noderīgajos, no kuriem varam kaut ko iemācīties. Tad nu par to arī ir šis emuārs - par to, kas man šķitis patīkams un noderīgs, cenšoties ieviest savā dzīvē līdzsvaru starp garīgo un materiālo. Kā Elizabete Gilberta saka:
Patiesa cieņa par šo!
paldies
Ir bijis tā, ka esmu gatava būt atvērta ar bijušā esošo, bet pretī saņēmu naidu un greizsirdību, tikai tapēc, ka esmu tā cilvēka pagātne. Zinu, ka par visām šī vīrieša bijušajām tiek domāts tas pats. Bet nu pagātni jau neizdzēsīsi, tāpēc man cilvēcīgi ir žēl to nelaimīgo meiteni.
Tās ir viņas bailes pazaudēt. Šķiet, ka viņa to puisi nemaz nemīl.
oo jā, bailes viņai ir, un ja mēs ņemam Valta teikto, ka vīrietis ir savas sievietes spogulis, tad tai esošajai es sagādāju pamatīgas galvassāpes, jo vīrietis nespēj mani palaist un tad nu sanāk, ka tajās attiecībās mokas viņi abi. mīlestības tur pavisam nav un nebūs, vienas prasības pret vīrieti un milzīgs egoisms.
”…jo vīrietis nespēj mani palaist…”
Rodas sajūta, ka tā tomēr ir Tava ‘turēšāna’, ne viņējā.
iespējams, bet ja godīgi nezinu, kā to izdarīt… jo vēlmes un mīlestības nav…
Raksta tēma ļoti jauka!
Varu to papildināt no ģimeniskā skata punkta…
Uzaugu šķirtā ģimenē, kur mana māte un mana tēva tagadējā draudzene kļuva ļoti tuvas sievietes…
Un tēvs ar mātes tagadējo vīrieti – ceļ lielas biznesa lietas…!
Man, kā meitas lomas atveidotājai, šī ir lielākā laime….
Paldies autorei!
Paldies, ka padalījies ar savu pieredzi!
Man domāt, ka līdz galam viennozīmīgi tāpat tas nekad nebūs.. Prieks, protams, par tiem, kuriem no tīras sirds izdodas. Un Inga Tu esi viens no šiem jaukajiem izņēmumiem. Paldies Tev par to. Es mācos..
Nekad nesaki “nekad”
Jo Tu mācies ļoti ātri… emm… Elz.. 
Es arī esmu par brīvību no bailēm, naida un aizvainojuma. Apzinos, ka šis darbs ar sevi ir nebeidzams un progress notiek. Man arī ir ļoti labas attiecības ar saviem bijušajiem puišiem. Ne vienmēr ar viņu tagadējām meitenēm.
Bet bijušo/esošo attiecībās tāpat kā jebkurās attiecībās ir divi vienādi atbildīgi un vienādi brīvi cilvēki. Un tad nu “saspēles” dzīvē mēs vērojam dažnedažādākās..
Jā, protams, daudz kas ir atkarīgs arī no otra, bet neaizmirsti, ka “kas iekšā, tas ārā”, respektīvi ārējā pasaule, tostarp arī situācijas un attiecības ar bijušajiem/nākamajiem veidojas atbilstoši Tavai iekšējai pasaulei.
Situācijas dzīvē mēdz būt dažādas! Man personīgi ir jābūt kādai robežai, pār kuru nelaižu pāri bijušo, jo tas ir mūsu, ko negribu dalīt ar viņu.
Un vēl jau ir svarīgs aspekts ir tas, vai šiem cilvēkiem ir arī tagad saskaņa, piemēram, par bērna audzināšanu, ja tā ir – visu cieņu! 
Manuprāt, tās robežas arī ir dažādas un parasti izveidojas diezgan dabīgi – ar vienu tās ir tuvāk, ar citu – tālāk. Dažs ar laiku attālinās pats, cits savukārt paliek labs draugs, vēl cits tieši pēc šķiršanās kļūst tuvāks un saprotamāks. Piekrītu, ka situācijas ir dažādas, bet katrā ziņā visās es esmu par brīvību no bailēm, naida un aizvainojuma. Sanāca gandrīz kā Anrija partija
Plusiņš Tev kā cilvēkam kurš necenšas dalīt lietas kuras nevar sadalīt. Neviens nevienam nepieder, tāpēc būt greizsirdīgam vai īpašnieciskam nav pareizais variants. Protams, bailes ir svarīgs faktors, bet ja cilvēks skatās pa kreisi, tad agru vai vēlu viņš laidīs pa kreisi un nekādi skandāli tur nepalīdzēs. Otra puse vairāk jāsargā ar mīlestību nevis važām.
Pats centos vienmēr pajautāt kādas ir sajūtas pret bijušajiem, draugiem un vai man jābūt greizsirdīgam, vienmēr izdevās dabūt atklātību, pretī dodot sapratni.
Paldies Tev, ka Tu esi nākotnes latvietis, kas ir brīvs no skaudības, draudzīgs un pozitīvi domājošs:)
ne vienmēr tas izdodas, bet cenšos tāda būt. Bet nesaki, ka tas ir nākotnes latvietis, jo es zinu tik daudz pozitīvi domājošus cilvēkus, kas netur sevī naidu un cenšas saprast, kas notiek, ka man gribētos teikt, ka tā jau ir tagadne… nu labi – ļoti drīza nākotne!
Un jā, zelta vārdi:otra puse patiešām jāsargā ar mīlestību! Tad viss būs.
Par to nākotnes latvieti gribēju teikt, ka pamazām mainās nācijas apziņa. Skaudīgo paliek mazāk. Tā jau ir tagadne, bet paies vēl laiks līdz vairākums tā sāks domāt un tā ir ķēdes reakcija. Jo vairāk pozitīvu cilvēku, jo vairāk tādi kļūs. Mēs visi ietekmējam viens otru un nācija sākas no viena.
Un, protams, būs bubuļi, kas visu laiku bubinās, bez tā neiztikt. līdzsvaram jābūt.
Lasot pirmo Kristapa citātu atcerējos skolas laika pantiņu:
Neviens nevienam nepieder,
Bet katrs tomēr kaut ko cer,
Ka no tā visa, kas Tev ir,
Tev kaut kas man ir jāpiešķir!
Man šķiet, ka tā problēma sākas ar to pieprasīšanu – Tev kaut kas man ir jāpiešķir, kad uztveram to cilvēku kā īpašumu. Un ja viņš aiziet, tā ir viņa lieta (nevarēju citu vārdu atrast, šeit lieta kā darīšana, kā process), tā vairs nav manējā. un ja viņš ir ar citu, tad tā arī viņa lieta, ne manējā.
Bet es tikai meklēju vainu sevī – kāpēc viņš aizgāja, ar ko tā cita ir labākā par mani????
Mīli sevi un tu sapratīsi, ka neviens nav ne labāks, ne sliktāks un tu iedevi tam otram tik daudz, cik viņš varēja paņemt, vairāk neiedosi!
Un tas, kas rada naidu pret bijušo vai nākamo, piekrītu ir bailes pazaudēt (ko rada tas pats vien pašmīlas (nejaukt ar patmīlu) trūkums) un priekšstats par realitāti). Ja mums nāktos pavadīt ar šo “otru” kādu laiciņu slēgtā telpā, domāju, ka ātri vien nonāktu pie secinājuma: “Bet izrādās viņa ir tīri sakarīgs un jauks cilvēks! ”
Visi mēs esam jauki!