Šonakt sapnī biju cietumā, kas vēlāk izrādījās skola. Patiesībā ļoti alegoriski.
Un vēl es sapnī atgriezos kādā situācijā pirms diviem gadiem un izdarīju to, ko man toreiz vajadzēja izdarīt, bet ko es neizdarīju. Pamodos ar atvieglojuma sajūtu! Tā jau saka, ka sapnī mēs varam labot pagātnes notikumus…
Valērijs Siņeļņikovs visus notikumus iedala patīkamajos, kurus varam vienkārši izbaudīt, un noderīgajos, no kuriem varam kaut ko iemācīties. Tad nu par to arī ir šis emuārs - par to, kas man šķitis patīkams un noderīgs, cenšoties ieviest savā dzīvē līdzsvaru starp garīgo un materiālo. Kā Elizabete Gilberta saka:
Es burtiski pēdējās dienās lasīju par šo sajūtu – “es neizdarīju to, ko tobrīd vajadzēja izdarīt”, un ka mūs bieži par to moka vainas sajūta. Tad, lūk, esot tā, ka mēs katrā situācijā izdarām labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi (ko ļauj mūsu pieredze, zināšanas, attīstības līmenis utt.).
Bet ja vēl izdodas nonākt sapnī TUR vēlreiz un atrisināt situāciju jau caur jauno Es – woooow, tas jau ir pavisam patīkami!
Paldies, ka esi!
Tu kārtējo reizi pasaki ko zelta vērtu: mēs katrā situācijā izdarām labāko, uz ko tajā brīdī esam spējīgi (ko ļauj mūsu pieredze, zināšanas, attīstības līmenis utt.). Jā! Šis ir efektīvākais līdzeklis pret vainas sajūtu vai pašpārmetumiem!
Pingback: atskatoties uz pagājušo |