Lai internetā par “Melanholiju” nebūtu atrodamas tikai slavinošas atsauksmes, uzrakstīšu arī es, ko par to visu domāju, kamēr pavisam neizbalē sajūtas pēc filmas noskatīšanās.
Teikšu uzreiz – tā bija mana pēdējā laika lielākā vilšanās. Visu filmas laiku mani nepameta “what a fuck” sajūta. No cilvēcisko attiecību viedokļa šo filmu vēl varētu uzskatīt par interesantu, lai gan ne oriģinālu – nu labi, režisors mums vēlas parādīt cilvēku atšķirīgo izturēšanos un sajūtas nenovēršamas traģēdijas priekšā. Lai gan nenovēršams nav nekas, bet ok, pieņemsim, ka tā. To visu gan varēja saīsināt vismaz uz pusi, jo izslavētais aktieru tēlojums mani “nepaņēma”, bet, protams, tas ir mans subjektīvais vērtējums.
Tomēr ne jau tas ir galvenais. Ejot uz tik pretenciozu un izslavētu filmu, biju cerējusi saredzēt tajā kādu gudrības kodolu, kas man liktu aizdomāties, vai ko tādu, kas aizskartu manas dvēseles stīgas. Šeit neatradu ne vienu, ne otru. Vienīgais mirklis, kad manī atmodās cerība, ka laiks tomēr nebūs nomests zemē, bija brīdis, kad Justīne mazajam māsasdēlam ieminējās par maģiskās alas rakšanu. Saprotot, ka jebkura notikuma gaita nav “akmenī iecirsta” un viss ir atkarīgs no paša cilvēka, filmā attēlotajiem notikumiem vienkārši nav jēgas. Turklāt es pievienojos viedoklim, kuru savā jaunākajā grāmatā “Fraktālais laiks” pauž arī Gregs Bradens, proti, ka tā saucamais “pasaules gals” būs vien pakāpeniska pāreja uz jaunu laikmetu ar jaunu pasaules kārtību un vērtībām.
Es varētu piekrist, ka filma ir provokācija, kuras veidotājs vēlējies iecirst pliķi sejā Holivudai, kur saujiņa amerikāņu vienmēr izglābj pasauli. … Jā, ok, ja tāds ir bijis mērķis, tad filma trāpījusi desmitniekā. Fatālistiskāk un pesimistiskāk nav iespējams… Tomēr man šis nav pietiekams iemesls, lai atzītu to par labu esam. Tāpēc domās saburzu to un izmetu miskastē.
P.S. Atcerējos, ka varu pateikt arī ko labu! Skati filmā bija patiešām skaisti! Režisors nav žēlojis pūles, lai parādītu, ka itin nekas nav mūžīgs neatkarīgi no tā, cik skaists, bagāts vai varens tas ir.
Valērijs Siņeļņikovs visus notikumus iedala patīkamajos, kurus varam vienkārši izbaudīt, un noderīgajos, no kuriem varam kaut ko iemācīties. Tad nu par to arī ir šis emuārs - par to, kas man šķitis patīkams un noderīgs, cenšoties ieviest savā dzīvē līdzsvaru starp garīgo un materiālo. Kā Elizabete Gilberta saka:
Ingu, nesatraucies, es iemigu šīs filmas pirmajās 5 minūtēs. Tas nav pārnestā nozīmē. Es tiešām aizmirgu. Otrreiz skatīties vairs neesmu saņēmusies.
es atstāju kinoteātri, kad filma bija apmēram pusē! Sen nebiju redzējusi neko tik garlaicīgu.
Nu es šajā filmā saskatīju to pasu un tāpat kā Tu – arī mana atsauksme nebija gluži slavinoša, tomēr par vizuālo izpildījumu un aktieriem es filmai liktu 9 no 10, jo tomēr tas ir kā patiešām simbolisks pliķis Holivudai un, ja kāds iesit pliķi Holivudai, tad es fonā kliedzu: “You’re cool!”
Nu kino vēsturē šī filma nokļūs, bet ne tajā, kura liek cilvēkiem skatīties filmu atkal un atkal – man filma šķita diezgan garlaicīga un kāzas ārkārtīgi drūmas. Es tad labāk ietu uz bērēm, nevis Justīnes kāzām.