back to basics?

Man ik pa laikam ir bijušas iespējas atstāt šo valsti, kur viss taču ir tik slikti, bet es šādu variantu ne reizi tā pa nopietnam neesmu apsvērusi. It kā jau būtu forši dzīvot tur vai tur, bet tas viss tādā apceres līmenī arī ir palicis. Kāpēc? Parasti uz šādu jautājumu saku, ka te ir mani draugi un ģimene. Arī taisnība. Bet ar laiku es arvien skaidrāk saprotu, ka es tomēr mīlu šo zemīti, šo valstiņu ar visu tās īso vasaru un garo ziemu, bedrainajiem ceļiem, politiķiem un visu pārējo. Otrā svaru kausā ir mūsu četri gadalaiki, tostarp pavasaris, pirmās pienenes, ceriņu un jasmīnu reibinošā smarža, ābeļziedu laiks, piparmētrām noaugušie Rendas krasti, ir Jāņi un Ziemassvētki, ilgie vasaras vakari, dzestrie rīti, zelta rudens, degošu lapu smarža rudens vakaros, sēņu pilni, piemirkuši meži, mūsu skaistie liedagi, gulbji ezeros, meža zemenītēm un zaķkāpostiem nosētas grāvmales, ežulēni, kas vakaros iet dzert pienu no kaķu trauciņiem, ir cilvēki, kurus es saprotu un kuru dabu es pazīstu, ir velosezona, un vispār visa kā ir tik daudz, ka ne uzskaitīt. Vienīgi savā pilsētas dzīvoklī man visi šie labumi brīžam šķiet tik tāli, ka par tiem vispār aizmirstu. Bet atliek izbraukt ārpus Rīgas, lai acis, ausis un degums atkal uztvertu no bērnības pazīstamās ainas, skaņas un smaržas.  Reiz visiem spēkiem rāvos uz lielpilsētu, bet varbūt ir pienācis laiks atkal atgriezties pie pirmsākuma?