Ir muļķīga sajūta, kad apjaut, ka cilvēkam, par kuru tu domāji, ka viņš nekad apzināti nemelo, patiesībā nesagādā nekādas grūtības teikt vienu, bet darīt ko citu. Vēl jo vairāk – apzināti darīt lietas, par kurām ir bijusi vienošanās tās nedarīt. Lietas, kas ir muļķīgas, bezatbildīgas un bērnišķīgas. Patiešām biju naiva. Un tagad ir liela vilšanās sajūta. Bet vainot varu tikai savas ilūzijas.
Man citi saka, ka ar šādu domāšanu es varu pievilkt ne to, ko vajadzētu, bet vieglāk no citiem, pat it kā līdz asakai pazīstamiem, gaidīt sliktāko vai negaidīt neko. Tad arī nebūs jāviļas, bet viss, kas notiks, būs labāk nekā gaidīts vai negaidīts
Muļķība un bērnišķība savā ziņā ir foršas. Kaut kādā mērā sajusties kā sīcim, kam nav jāatbilst pieaugušā kanoniem, un var izālēties kā sirds liek, ir baigi baigi labi.
mjā, ar tādu attieksmi tiešām Tu jau pati uzmodelē turpmāko scenāriju. Neaizmirsti, ka domai ir milzīgs spēks.
Bet taisnībā Tev ir par to nekā negaidīšanu. Jo ir atšķirība starp sliktākā gaidīšanu un nekā negaidīšanu. Neko negaidot, cilvēks nebūvē ilūzijas ne uz slikto, ne uz labo pusi. Tikai vienīgi prāts jau parasti kaut ko tomēr sadomājas.
Lai gan nē, gribas tomēr ticēt labajam. Par laimi man šādu vilšanos nav bijis daudz, bet dažas tomēr ir gadījušās. Un trakākais ir tas, ka pēc tam cilvēks var teikt jebko, vairs nav ticības…
dziives patiesiibas:
Devītais bauslis vēstīja: Svētlaimīgi tie neko negaidošie, jo viņiem nebūs jāviļas.
Visas vilšanās – nieki salīdzinot ar vilšanos sevī.
Kas ne uz ko nav cerējis, to nepiemeklē vilšanās.
Gribu piebilst, ka NAV JĀCER, IR JĀTIC! ne velti arī saka, ka cerība ir muļķa mierinajums..
Saudzējiet sevi un neviens nevienam nepieder,atmetiet visas cerības, neko negaidiet un durvis būs atvērtas, pavērsies jaunas iespējas!
Paldies par komentāru, pilnībā piekrītu!