The Girl with the Dragon Tattoo

krikumi

Ielūkojoties statistikā, gribas pakomentēt dažus no atslēgvārdiem, pēc kuriem atrasts mans blogs.

wait before you criticize

Manā pirmajā “garīgajā” literatūrā – Valērija Siņeļņikova grāmatā “Izproti savu slimību”  – nejauši uzšķīru vietu, kuru biju aizmirsusi un kura ne tikvien man lika aizdomāties, bet arī precīzi ir par jautājumu, kas man pašlaik ir aktuāls – par kritizēšanu:

Mēs paši veidojam savu pasauli, tātad — pievelkam savai dzīvei noteiktus cilvēkus un situācijas. Kādas gan mums ir tiesības kritizēt citus? Ja jums kaut kas nepatīk otrā cilvēkā, tad ielūkojieties sevī— šī uzvedība piemīt jums. Jo līdzīgs pievelk līdzīgu. Ārējā situācija — tas ir mūsu parliecības, mūsu domu atspoguļojums. Tāpēc, paužot neapmierinatību ar to, jūs nostājaties paši pret sevi.

Mēs taču nepārmetam savam spoguļattēlam? Ja arī pārmetam, tad parasti skaidri apzināmies, ka mūsu teiktais tomēr adresēts pašiem sev, vai ne?

atskatoties uz pagājušo

Nu jau pāris nedēļas nodzīvotas 2012. gadā, kas man ir iesācies ar atpūtu, kopā būšanu, pārdomām, ieraudzīšanu, pateicību, pieņemšanu un tuvināšanos. Ar pilnu pārliecību es varu apgalvot: šis būs labs gads!

Gada nogalē blogos un publiskos profilos cits aiz cita parādījās ieraksti par iepriekšējā gada notikumu apkopojumu un Jaunā gada apņemšanos. Man tad negribējās rakstīt tāpēc vien, ka tā pieņemts. Patiesībā aizvien biežāk man gribas paklusēt, ne runāt, īpaši virtuālajā vidē. Ne tādēļ, ka nebūtu viedokļa — lielākoties tā vienkārši šķiet sava ego bezjēdzīga apliecināšana un savas enerģijas izšķiešana nebūtiskām lietām. Vairs neatceros autoru, bet prātā aizķērās doma: pirms strīdies, pajautā sev: kāpēc Tu vēlies dominēt?

Vakar, meklējot vienu Lapsas cepumu recepti (iesaku, ļoti garšīgi!), nokļuvu mājsaimnieču portālā, kur viņas katra centās pierādīt, ka ir viszinošākā, un nolika to sievieti līdz ar zemi. Vienai, lūk, nepatīk viņas zobi, citai runasveids, vēl citai receptes liekoties nejēdzīgas. Skumji. Nez vai laimīgi cilvēki tā varētu izteikties.

dimanti mūsos

“ledomājies, ka ik cilvēkā mājo liels briljants, gandrīz plaukstas lielumā. Briljantam ir neskaitāmas šķautnes, bet tas ir netīrs un nokvēpis. Dvēseles uzdevums ir attīrīt katru šķautni, līdz dārgakmens iezaigojas visās varavīksnes krāsās.

Holywood is dead

Well remember when you’re rich that you sold yourself for this, you’ll be famous cuz you’re dead.
So don’t go higher for desire
Put it in your head
Baby Hollywood is dead you can find it in yourself…

spoguļojos

kaut kur pa ceļam

Katru gadu man tieši gada beigās “uzkrīt” visvairāk darba tā, ka Ziemsvētku vakarā mana vienīgā doma ir: “Gulēt!” Šogad es biju apņēmusies beidzot piebremzēt savu skrējienu, izbrīvēt laiku atpūtai un bez steigas gatavoties svētkiem tā, lai no tiem patiesi spētu gūt prieku.

Ha! Darbi tik tiešām krietni sabremzējās, tikai ne tā, kā es to biju iedomājusies. Tā vietā lai zīmētu apsveikuma kartītes, plānotu svētku vakara ēdienkarti un meditētu, es nu jau nedēļu blandos pa Eiropu, cenšoties mašīnā kaut ko patulkot un pa vidam tēlojot sekretāri savam vīrietim – atbildu uz skype saraksti, īsziņām un epastiem laikā, kad traucamies pa autobāni biedējošā ātrumā. Tas viss tāpēc, lai neatkārtotos pagājušie Ziemassvētki, kurus sagaidījām lidostā: es Rīgas, viņš – Berlīnes. Negaidīti uzkritušais sniegs bija paralizējis lielas daļas Eiropas lidostu darbu. Kad viņš šoreiz teica: “Brauc līdzi!”, es ilgi nedomāju. Turklāt kaut kur aizbraukt kopīgi – tie man vienmēr ir svētki.

izdari labu darbu!

Traģiski bojā gājušā režisora Kristapa Streiča pēdējais veltījums patversmes dzīvniekiem!

“Avatārs”

Kāpēc es izvēlējos rakstīt par filmu, kuru diez vai kāds vēl nav redzējis un kuru pati vakar noskatījos ceturto reizi? Nesen man kāda paziņa jautāja, kas tur īpašs tai „Avatārā” – tā tak esot kopija Kevina Kostnera filmai „Dejas ar vilkiem”! Tā kā es uzskatu „Avatāru” par izcilu filmu, mani, protams, izbrīnīja, ka tas viss jau reiz ir parādīts, turklāt pirms 20 gadiem, tāpēc pie pirmās izdevības filmu noskatījos. Tā, pateicoties viņai, es atklāju vēl vienu lielisku, patiesi sirsnīgu skatāmgabalu. Tomēr nē, lai gan šīm abām filmām ir līdzīgas sižeta līnijas, „Avatārs” ir kas vairāk. Tieši par to arī šajā ierakstā, bet, tā kā visi šo filmu droši vien ir redzējuši, sižetu neatstāstīšu.

mazs cinītis gāž lielu vezumu

Žurnālu stendā manu uzmanību piesaistīja uz kāda žurnāla vāka uzdrukāta frāze: “Mums ir Dieva dots garīgs uzdevums – būt latviešiem”. Paņēmu, pašķirstīju, iepatikās.  Tā manās rokās nonāca žurnāls, kuram tā nosaukuma dēļ – “Mistērija” – līdz šim biju metusi līkumu. Mistērija manā iztēlē saistās ar maģiju, ekstrasensiem vai zīlniecēm tumšās istabās ar stikla bumbām. Tomēr, pāršķirstot žurnālu, izrādījās, ka tajā ir ne viens vien interesants raksts, kuru būtu vērts izlasīt.